37 nedēļas, laiks sev.


Palicis burtiski mazliet. Un ko es daru? Vienkārši vairāk atpūšos pa gultu. Noskaņojums tāds, ka neko negribas. Nē, nepareizi pateicu, gribas pat ļoti daudz un visu ko, bet tikai domās, jo fiziski nav spēka.😆 Visur sāp, spiež un neviena poza nav ērta.😆 Par labāko nodarbi šobrīd esmu atzinusi lasīšanu.wp-image-1181313941jpg.jpg

Saņēmos aizbraukt līdz bibliotēkai, paņemt kaudzi lasāmvielas, arī romantiskas, un klusumā pavadu laiku, taupu spēkus. Iepatikās amerikāņu rakstnieces Džuditas Maknotas romāns, izlasīju pāris dienās un tagad paņēmu vēl divus. Starp grāmatām pavadu laiku arī virtuvē 😆wp-image-611777680jpg.jpgSvars smuki kāpj, to jūtu, bet cīnīties vairs nav jēgas, jo līdz finišam vairs nav tālu. 😅 Joprojām trakojam par vārda izvēli. Un tā šobrīd ir neiespējamā misija, nebiju domājusi, ka būs tik grūti izdomāt puikam vārdu. Ir jau izlasīti visi kalendāri, un vārdu nozīmes un kas tik vēl ne, un tāpat nav pat pāris variantu, kas patiktu. Kā tas ir iespējams? ! No smiekliem līdz asarām. Te nepatīk, te neskan, te draugiem, kaimiņiem arī tāds ir iedots…

Advertisements